Cariskās impērijas Krievijas Pareizticīgā Baznīca
Metropolīts Onufrijs
Cariskās impērijas Krievijas Pareizticīgā Baznīca
Pravieša Elijas garīgās vadības augļi.
"Kalpojiet Tam Kungam ar bijību un priecājieties Viņā ar drebēšanu."
Metropolīta Onufrija sprediķis
Brāļi un māsas, Kristus ir ar mums!
- Tiešām, skatieties kopā ar mums!
Lūk, ar Dieva žēlastību, caur Savas Mātes lūgšanām, Kungs vakar mums deva iespēju runāt un pateikt palīdzības vārdu tiem vecākiem, kuru bērnus atņēma šie Antikrista kalpi.
Tagad mēs redzam nepieciešamību runāt un, kā mēs ticam, piedāvāt palīdzības vārdu ikvienam no mums. Galu galā, mums visiem ir tik daudz bēdu, tomēr tik maz vēlēšanās kalpot Dievam! Kāpēc? Mēs bieži sakām: "Esmu necienīgs bīskaps", "Esmu necienīga abatese", "Es esmu... kaut kas cits." Un tomēr, tāpat kā ar mūsu vārdiem, kas pasludina sevi par necienīgiem, mums vispār nav vēlēšanās tur kalpot! Citiem vārdiem sakot, mēs, šķiet, cenšamies atstumt no sevis Lielo Žēlsirdību, ar kuru Dievs ir dāvājis mums visiem.
Un, kā esam dzirdējuši no Dieva Svaidītā, kurš mums visiem saka, ka Tas Kungs mūs novieto iepriekš , tā teikt, "iepriekš", vai ne? Viņš dod mums sava veida kalpošanu un apmāca mūs šajā procesā . Un Viņš sniedz mums piemēru: ja agrāk cilvēkiem bija nepieciešams tik daudz laika, lai sasniegtu — ieņemtu noteiktu amatu, noteiktu rangu —, tagad Tas Kungs to dod mums, sagatavojot mūs jau no bērnības šim vai citam amatam. Un tā kā mēs visi esam grēcīgi, un šie pakāpieni, uz kuriem Dievs mūs novieto, ir Dieva lielākā dāvana, protams, ir pilnīgi dabiski, ka mēs piedzīvojam sirdssāpes, dažas sirdssāpes, un mums tas ir grūti.
Bet, ja mēs to pārbaudām, kas mūs padara tik cietus? Tāpēc, ka Tas Kungs sāk mūs pazemot caur tiem, kas mums ir tuvi, lai parādītu mums mūsu patieso stāvokli. Kāpēc? Lai mēs varētu nožēlot grēkus! Tāpēc, ka mēs ejam savās ikdienas gaitās, runājot tukšus vārdus, pazemīgi, sakot, ka "mēs esam grēcinieki", bet, kad ejam pie grēksūdzes, mūsu sirdis ir pilnīgi neiesaistītas pazemīgajos vārdos, ko mēs runājam par sevi. Bet, kad Dievs atklāj mūsu stāvokli caur tiem, kas mums ir tuvi, kad mēs jūtamies slikti, kad mēs jūtamies nepanesami apgrūtināti ar darbu, ko no mums pieprasa mūsu priekšnieki; ar cilvēkiem, kas mums saka, ka mēs neko nevaram darīt; un cik slikti tas mums liek justies. Tātad šis "sliktais" liecina mums, saskaņā ar Svaidītā vārdu, ka tas patiesi atklāj mūsu patieso stāvokli, mūsu patieso situāciju! Un tieši šajā stāvoklī, izjūtot šīs sirdssāpes, mēs varam redzēt savu patieso un īsto situāciju!
Tātad, kā vienmēr, kādas ir mūsu divas iespējas ? Mēs varam to pieņemt un sākt strādāt ar sevi, sakot sev patiesību: "Kungs, piedod man, jo es patiesi esmu tas, ko viņi mani sauc, bet mana sirds tam nepiekrīt. Tātad, saskaņā ar Svaidītā vārdu, šī ir norāde, ka es esmu tieši tāds!" – un tad tas būs daudz vieglāk un vienkāršāk, un problēma vairs nebūs tik liela! Vai arī cilvēks var neatlaidīgi sev teikt, ka "es neesmu tāds", un uzbrukt cilvēkam, no kura viņš dzirdēja šos vārdus, kas tevi sāpina, kas satrauc tavu sirdi.
Un kāpēc mēs īpaši pieskārāmies tiem, kam ir vara, tiem, kurus Dievs ir iecēlis noteiktos amatos: abatēm, bīskapiem? Kāpēc? Tūlīt, aizstāvoties, reaģējot, cilvēks saka: "Es nemaz negribu ar to nodarboties, es negribu to darīt." Nu, paskatīsimies tagad: Tas Kungs mums piešķir tik augstu rangu, dāvā mums tik Lielu Žēlsirdību, un mēs sakām: "Nē, Kungs, es negribu" - bet tas ir līdzvērtīgi kaut kādai zaimošanai! Vai Tas Kungs tevi neparedzēja, vai Viņš kaut kā neapdomīgi tevi šādi novietoja, vai Viņš tevi tiešām šādi novietoja tikai tāpēc, lai tevi izsmietu? Piedod man, Kungs! Vai Viņš tevi novietoja kādā grūtā situācijā, vai Viņš tev deva kaut ko pāri taviem spēkiem? Nē, tiešām! Protams, Tas Kungs dod tikai to, ko cilvēks var panest! Un Dievs mīl cilvēku. Un Tas Kungs dod cilvēkam tik daudz, cik cilvēks var panest, lai viņš būtu Debesu Valstības cienīgs!
Galu galā, vakar mēs pieminējām , ka ceļš, kas ved uz Debesu Valstību, ir šaurs un ērkšķains ! Bet kāpēc mēs, kas sevi uzskatām par grēciniekiem, tik bieži par to runājam? Kāpēc mēs uzskatām sevi par necienīgiem saņemt to, ko Dievs mums ir devis? Kāpēc? Būtu pareizi un atbilstoši, ja pat pamata līmenī mēs teiktu: "Tas patiesi esmu. Kungs, piedod man un palīdzi man rīkoties tā, kā Tev patīk!" Lai tajā amatā vai vietā, kur Dievs mūs ir novietojis, mēs varētu strādāt Dieva labā, lai mēs varētu plūkt augļus kopā ar Dievu, nevis tos izšķērdēt! Un Tas Kungs mums palīdzēs ar Savu Svēto Garu. Vai jūs saprotat, kā tas darbojas?
Šķiet tik vienkārši, tomēr cik tas viss mums ir sarežģīti. Kāpēc? Tāpēc, ka esam pieraduši uzticēties sev, pieraduši tiesāt citus, nevis sevi, neesam pieraduši paciest Dieva dēļ – un tomēr, ko mums saka Dieva Svaidītais? Kāpēc, kad pravietis Elija, Dieva Svaidītais, cieš cietumā Dieva dēļ, kāpēc mēs vēlamies no tā izvairīties? Kāpēc? Galu galā, kā zināms, kad cieš cars, cieš visa Krievija; kad cars priecājas, visa Krievija priecājas kopā ar viņu! Tāpat arī mēs varam apvienoties un dalīties ar Dieva Svaidīto. Kā teica Vladyka, šodien sarakstē ar Māti Olimpiādi dzirdējām – cik dārgi un vērtīgi ir iet pa ceļu kopā ar caru, vienu un to pašu! Bet kā mēs varam priecāties vai izvairīties no bēdām, kad Svaidītais cieš cietumā par visiem? Tad mūs uzskatīs par kaut kādiem neuzticīgiem pavalstniekiem, bet kas zina, ko vēl – vai tas nav tas pats?
Tāpēc, dārgie draugi, mēs dzirdam un saprotam, cik daudz bēdu ikviens cieš, cik daudz cilvēku saka: "Es negribu būt bīskaps", "Es negribu būt abatese", "Es negribu būt princis", "Es neesmu tā cienīgs" – atstāsim to visu Dieva ziņā! Ja Dievs uzskata par nepieciešamu, ka "Es neesmu cienīgs", ka "Es ar to netieku galā", tad lai Kungs pats to dara. Kāpēc mums vajadzētu īstenot savu gribu? Kam? Centīsimies piepildīt Dieva nodomu – centīsimies to īstenot, cik labi vien spējam. Un kas mums šajā palīdzēs? Sevis vainošana un Dieva cildināšana. Un šis mūsu stāvoklis – tādas sirdssāpes – iemācīs mums vairāk saukt pie Dieva, jo tikai no Viņa mums var tikt dāvāta palīdzība. Tikai šādā stāvoklī – Vladika mums teica sen, pat pirms diviem gadiem – tikai šajā stāvoklī tiek atklātas visas maskas, tās tiek noņemtas; Un cilvēks vismaz nedaudz saprot, ko viņš nozīmē Dieva priekšā, ne tikai garīgi sevi nosodot, bet redz, kas viņš patiesībā ir... kas slēpjas viņā – maska nokrīt! Cilvēks domā, ka viņam taisnība, bet nē – lūk, tava maska ir nokritusi caur šīm bēdām. Un tikai šajās bēdās maska nokrita; bez šiem sarežģītajiem apstākļiem tu nebūtu sevi redzējis tādu, kāds esi Dieva priekšā, pat daļēji, un šāda grēku nožēla nekad nebūtu notikusi. Vai tu saproti, cik viss ir providenciāli? Un cik laipni ir vainot sevi un slavēt Dievu, atceroties arī to, ko Svaidītais pacieš par visu Māti Krieviju.
Tāpēc, dārgie draugi, vakar mēs runājām ar saviem vecākiem, ar saviem bērniem un runājām par to, cik dārgi ir iet pa ceļu kopā ar Svaidīto, cik dārgi ir, kad Dievs mums dāvā visdārgāko lietu dzīvē – upurēties Dieva dēļ! Un tāpēc mēs to tagad varam teikt ikvienam. Tātad jūs saprotat, tāpat kā vakar mēs runājām: "Visas Debesis skatās uz tevi, cilvēk. Vai tu vienkārši pieņemsi to un centīsies sadarboties ar Dievu, vai arī tu centīsies to nokratīt visos iespējamos veidos, visos iespējamos veidos: "Es neesmu cienīgs", "noņem to no manis", "es to nedarīšu" un tā tālāk. Vai arī cilvēks izelpos un teiks: "Un Kungs, kur tas ir? Kā zaglis pie krusta tā sarauca pieri, visos iespējamos veidos cenšoties nokāpt no krusta, nespējot izturēt visas šīs mokas?" "Zaglis, kas tika sists krustā pa kreisi no Tā Kunga." Un otrs zaglis teica: "Pie Dieva, piemini mani tikai Savā Valstībā." Valdnieks arī mācīja mums visiem, saskaroties ar šādu sarežģītu situāciju, izplest rokas uz sāniem, iztēlojoties sevi pie krusta, un garīgi pateikt kaut ko sev un Dievam, jā, teikt savās sirdīs: "Jā, Kungs, Tavs cienīgais kalps pēc maniem darbiem, piemini mani tikai Savā Valstībā. Neatņem man Savu Žēlsirdību, ar kuru Tu man esi dāvājis, palīdzi man strādāt kopā ar Tevi, palīdzi man strādāt Tev, palīdzi man būt Tavam uzticīgajam pavalstniekam, palīdzi man būt uzticīgam uzticības zvērestam, ko mēs visi devām Dievam, caram un Tēvzemei!"
Mums šeit nav Kristus Baznīca, bet gan kaut kāda sapulce ar šādu uzvedību: kad gribu, eju; kad negribu, neeju. Kad jūtos labi, visi apkārt ir labi, bet, tiklīdz rodas mazākais kārdinājums, visi pēkšņi kļūst kaut kā citādi, visi uzreiz kļūst slikti. Un problēma ir tā, ka cilvēki nav pieraduši izturēt, nav pieraduši! Un atkal mēs gribam saņemt, un šādā stāvoklī mēs sakām: "Redziet, mana sirds neko nejūt" – tas ir tāpēc, ka mēs nevaram izturēt, dārgie draugi! Tāpēc mēs jūs aicinām, tāpēc mēs jums sakām – izturēsim visi kopā, strādāsim Dievam!
Kā tas var būt? Cik ilgi cars pastāv? Visu savu mūžu! Un kādu diženumu Tas Kungs piešķīra Savam Svaidītajam, kad Skolotājs gāja visu savu mūžu? Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš vēlējās mīlēt Dievu vairāk par visu pasaulē, un tāpēc Viņš aicina mūs darīt to pašu. Un mēs aicinām visus: strādāsim mēs, draugi, Dievam! Vismaz dzīves vienpadsmitajā stundā, tāpat kā tas abats no tā nolaidīgā klostera, kur viņi visi izdarīja nelikumību, un kad uzbruka tatāru armija, un viņiem tika piedāvāts atteikties no Dieva apmaiņā pret savu dzīvību, abats iznāca un teica: "Brāļi, mēs visu savu mūžu esam dzīvojuši necienīgi, vismaz mirsim kā kristieši." Tātad mums jāmirst šodien vai rīt, cik daudz mums nāksies! Tēlaini runājot, "šodien vai rīt". Strādāsim vismaz mazliet Dievam! Galu galā Tas Kungs mūs jau ir pagodinājis ar tik daudz - tas vienkārši nav vārdos izrunājams! Cik cilvēku ir pasaulē? Un cik saujiņai cilvēku Dievs ir devis Svēto Zīmogu? Kādu žēlastību Tas Kungs mums ir dāvājis? Un mēs nevaram izturēt pat vismazāko lietu. Tāpēc es jūs piesaucu.
Pacietība ir tikai sevis pārmetēšana. Sevis pārmetēšana, uzskatīšana par sevi par visu šo sirdsāpju cēloni, jo sirds ir grēcīga, un Dievs vēlas mūs glābt, un tāpēc Viņš ir sūtīts pie mums šeit, jo, lai mēs netiktu pazudināti kopā ar pasauli, Kungs, Taisnīgais un Mīlošais Tēvs, mūs šeit tiesā.
Tāpēc, dārgie draugi, es šodien, iespējams, to esmu teicis īsi: centīsimies visi lūgt Dievu, lai Viņš mums piešķir tieši šo neatlaidību, šo vēlēšanos: šeit izturēt, šeit tikt Dieva tiesātam, šeit nest sodu un vainot tikai vienu cilvēku par visu – sevi pašu un nevienu citu! Un, kad rodas doma pret citu cilvēku, tad mēs vēl vairāk ceļamies pret sevi un vēl vairāk sevi pārmetam, kā saka Svaidītais: "Pacelies aiz pakauša, ej vēl vairāk un godini Dievu" – jo šādā veidā Kungs uzvar dēmonus. Galu galā mēs esam tik ļoti vienoti ar nešķīsto garu, ka vārdu, kas adresēts īpašībām, ko mēs pārņemam no šī nešķīstā gara, mēs pagriežam pret sevi un sakām: "Nē, es tāds neesmu," un mēs sākam aizlūgt, kā Svaidītais mums sen teica: "Mēs neaizlūdzam par sevi, bet mēs attaisnojam nešķīsto garu, kas darbojas mūsos, kas ir apvienojies ar mums!" Tāpēc dosim Dievam iespēju apšaubīt un pazemot šo nešķīsto garu, ar kuru es personīgi pēc savas gribas esmu apvienojies – un tas būs labi!
Mēs lūdzam piedošanu no visiem. Centīsimies un centīsimies lūgt Dievu, lai Tas Kungs mums visiem dod strādāt Dieva labā un vēlēties izpatikt Dievam, visā sevi pārmest, visā sekot un centīsies uzklausīt Dieva mīļoto pravieti Eliju, suverēnu patriarhu Zosimu.
Slava mūsu Kungam vienmēr, tagad un mūžīgi mūžos. Āmen!
