Cariskās impērijas Krievijas Pareizticīgā baznīca.
Vēstījums no pravieša Elijas, suverēnā patriarha Zosimas.
Kristus patiesība nāk gaismā..
———-Kristus ir augšāmcēlies! Dārgie brāļi bīskapi, brāļi un māsas, lai Tas Kungs mūs visus glābj!
Šodien es vēlētos apspriest ļoti sarežģītu un, manuprāt, svarīgu tēmu. Es nevēlos atrisināt šos jautājumus. Es vienkārši vēlētos pārdomāt tos kopā ar jums. Kā jūs zināt, es cenšos precīzi izteikt to, ko Kungs atklāj caur Savu žēlastību. Es galvenokārt dalos ar jums, un tad mēs visi kopā strādājam, lai atrisinātu noteiktus jautājumus.
Pirms daudziem gadiem es sev uzdevu šo jautājumu, lasot mūsu cara Nikolaja II, cilvēka, kas man ir dārgs, un visas cienījamās ģimenes dzīvesstāstus. Es lasīju viņu dzīvesstāstus, un, kad cars tika svaidīts, es lasīju par briesmīgo cilvēku sagrābšanu. Cik tūkstoši gāja bojā. Un svaidīšana... Kas ir "svaidīšana", mani dārgie draugi? Praviešu, svaidīto, ķēniņu un pašas priesterības svaidīšana ar Svēto Garu — tā ir liela žēlastība, tā ir liela laime no Svētā Gara. Tieši tā, kā aprakstīts Bībelē. Un Tas Kungs piepilda cilvēku ar Svēto Garu tik spēcīgi, ka sirds priecājas un līksmo, un Tas Kungs vienmēr gūst uzvaru. Tas ir neizskaidrojami. Tā ir liela žēlastība un laime no Tā Kunga, mūsu Dieva. Jā, ir ļoti grūtas dzīves, kā mēs redzam ar ķēniņu Dāvidu, bet viņš bija laimīgs. Cik psalmu viņš uzrakstīja, pateicoties un slavējot Kungu: "Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti Viņa labumus!" Cik daudz žēlsirdības viņš uzrakstīja par Dievu. Cik daudz uzvaru Tas Kungs viņam dāvāja: pār Goliātu un vēl daudz, daudz vairāk. Tik brīnišķīga dzīve. Un cik daudz īstu draugu viņam bija. Viens karavīrs varēja nogalināt 300 vīrus cara labā. Cik īsti draugi! Tas viss bija liela Dieva svētība. Bet paskatieties uz mūsu dārgā cara Nikolaja II dzīvi un to, ko mēs redzam: Kristus iesvētīšanas dienā nevis laimi un prieku Dievā, bet gan satricinājumu, cilvēku nāvi, tūkstošiem cilvēku nāvi. Un kas tad mirst? Uzticīgie pavalstnieki, kas steidzās apmeklēt šo Kristus iesvētīšanu. Nikolajam II kā Kristus iesvētītajam viņš ir tautas tēvs. Cik lielas bēdas, lielas bēdas no šīs Kristus iesvētīšanas dienas. Tāpēc es sev jautāju: Kungs, kā tas var būt? Un tad piedzima viņa dēls Aleksejs. Cik daudz viņi cieta, cik daudz viņi cieta. Piedzimst dēls, un tik smagā stāvoklī. Viņi viņu pastāvīgi glāba no nāves. Cik daudz ciešanu pārcieta imperatore, cik daudz ciešanu pārcieta cars. Un cilvēki ap viņu, kā cars beigās rakstīja: "Gļēvulība, nodevība un viltus ir visapkārt." Jā, mūsu imperatori turpināja, cik vien labi spēja, saglabājot pareizticīgo ticību. Viņi aizsargāja viņus no ebrejiem, ar lielu brūci sirdīs vecticībnieku šķelšanās dēļ, jo tā, kā liela brūce, bija viņu sirdīs. Mēs redzam, kā arī Katrīna Lielā mēģināja kaut kādā veidā viņus apvienot ar vecticībniekiem. Vecticībnieku institūciju nodibināja citi Svaidītie. Pats Nikolajs II mēģināja viņus apvienot. Tas ir, tā bija plēsīga brūce, tik smaga, jo tajā laikā tā nebija vienkārši šķelšanās, kā tā tiek pasniegta. Tā bija krievu gara šķelšanās. Tieši krievu ticības gars tika šķelts. Ja laiku beigās viņi sāka mēģināt dibināt kopreliģiozas institūcijas, tad kāpēc bija tik daudz nāvessodu, mocību un ciešanu? Es gribu uzdot šos jautājumus. Un es uzdevu Kungam jautājumus par to, kā lielie Svaidītie dzīvoja, galvenokārt ciešanās un mokās.
Ņemiet pat mūsu svētlaimes patriarhu Ireneju. Redziet, viņš izturēja lielas mokas, ciešanas līdz savu dienu beigām. Kad viņš kļuva par biktstēvu, viņš cieta, cieta, cieta. Jā, Kungs caur viņu saglabāja Baznīcu. Bet redziet, tikai mokas, lielākoties nekāda prieka. Un tagad atcerieties mūsu Lielos Mocekļus, Lielos Mocekļus, viņu gūtās uzvaras. Mūsu pašu Kungu Jēzu Kristu, mūsu askētisma Iesācēju, kad Viņš augšāmcēlās no miroņiem, bija tik daudz prieka, līksmības un laimes – jo Svētais Gars nes prieku, vai saprotat? Un, kā Bībele saka par pēdējo Svaidīto, Viņš nesīs prieku cilvēkiem. Un tas mūs sagaida. Cik daudz liela prieka sagādāja apustuļi, neskatoties uz savām ciešanām un mokām, un cik daudz brīnumu un Viņa Žēlsirdības spēku parādīja Kungs. Kad Lielie Mocekļi aizstāvēja mūsu Kungu Jēzu Kristu, cik daudz cilvēku pievērsās pareizticībai. Un cara Nikolaja II nāve bija pēdējais brīdis, kad Kungs izturēja! Un tad viņš piesprieda šādu sodu. Gandrīz visa tauta zvērēja uzticību sarkanajam pūķim. Bija brāļu karš. Cik cilvēku gāja bojā, cik ciešanu, cik postījumu. Tad nāca Otrais pasaules karš — cik miljonus tas prasīja. Citi kari. Tagad pat habadņiki, Krievijas Federācijas ebreji, kas ieradās no Amerikas, ir zvērējuši uzticību. Tās ir lielas bēdas, smagas ciešanas, kas turpinās līdz pat šai dienai. "Kas notiek, Kungs? Kāpēc Tu neatklāj prieku, kas bija caur Svēto Garu?" Es pastāvīgi uzdevu šos jautājumus, īpaši lasot Nikolaja II dzīvi. Man tas bija ļoti grūts jautājums, uz kuru es nesaņēmu atbildes. Es redzēju, kā Kungs nāca pie manis caur Svēto Garu. Arī es ciešu, esmu cietis ilgu laiku. Bet ticiet man, pat šeit, tagad, grūtos apstākļos, Kungs dod man spēku izvilkt daudzus cilvēkus no izmisuma. Kungs iepriecina manu sirdi, un mana sirds gavilē. Ja caram Nikolajam piederētu visa Krievija, lūk, galvenais ir nodevība. Un tagad Kungs ieceļ pēdējo Svaidīto, un cilvēku ir tik maz. Bet gandrīz visi no jums ir uzticīgi. Tikai daži ir atkrituši, un jūs visi esat uzticīgi, vai jūs saprotat? Un tāpēc es redzu atšķirību. Es sev jautāju: "Kas notiek?"
Un tāpēc mūsu brāļi bīskapi: bīskaps Nikodims, citi brāļi, bīskaps Dmitrijs, iedodiet man vienu dokumentu un palūdziet, lai es to izpētītu. Šis dokuments ir par slepeno Svaidīto Mihailu Aleksejeviču, kurš tiek raksturots kā Alekseja Mihailoviča Klusākā dēls, kurš nepieņēma šķelšanos. Un ne tikai šķiršanās, bet arī cita dzīve, kas viņu gaidīja. Ar tiem cilvēkiem, kas gribēja viņam uzspiest kāzas. Tā bija tikai nāve. Un šajā dokumentā ir aprakstīts, ka viņš aizgāja. Viņš aizgāja kopā ar vecticībniekiem. Kad man pasniedza šo dokumentu, es lūdzu brālim Jevgeņijam to nolasīt. Un es pats nodomāju: “Kāpēc, Kungs, ir vajadzīgs šis dokuments?” Es nemeklēju kaut kādas saknes, no kurām Tas Kungs mani īpaši pasargā caur Romanovu līniju. Un es kaut kā centos to nemeklēt un nodomāju: “Kungs, kāpēc?” Nu, es nodomāju, kamēr Jevgeņijs, mans brālis, lasa skaļi, es mācīšos un lūgšu Kungu. Un tā es sāku jautāt: “Kungs, mans Dievs, Tu zini, ka bez Tava Svētā Gara, lai ko viņi teiktu, lai kādus faktus viņi man nestu, es cenšos koncentrēties tikai uz Tevi. Ja tu nāksi Svētā Gara vadīts, es kaut ko dzirdēšu un pieņemšu, bet, ja tu nenāksi, es neko nepieņemšu.” Un tajā brīdī Kungs parādīja tik spēcīgu Žēlastības izpausmi, un es biju vienkārši pārsteigts. Es biju pārsteigts un nesapratu, kas ar mani notiek. Tas man bija tāds pārsteigums. Mans prāts Žēlastībā apvienojās ar manu sirdi un pacēlās debesīs. Es jutu lielu prieku un mierinājumu Dievā. Kungs man atklāj: “Tu lūdzi mani liecināt caur Svēto Garu. "Esmu ieradies." Šobrīd man... jūs varat vēlāk, ja vēlaties, izlasīt šo dokumentu par slepeno caru Mihailu Aleksejeviču. Es nevienu no jums nespiežu pieņemt vai nepieņemt. Es vienkārši atveru savu sirdi jums visiem. Un es jums stāstu, kā Tas Kungs ar Žēlastību ietekmēja šo informāciju. Es pat teicu bīskapam Nikodimam: “Kāpēc man viņa vajadzīga?” Un tagad es saprotu, ka atbildes uz daudziem jautājumiem sekos. Es saprotu, ka, ja Mihails Aleksejevičs bija persona, uz kuras 1613. gada zvērests būtu jāglabā, tad viņš ir likumīgais imperators. Tas ir ļoti svarīgi. Un kļūst skaidrs, kāpēc vecticībnieki daudzus cilvēkus, piemēram, sauca par Pēteri Lielo, par Antikristu utt. Tas kļūst skaidrs. Lai gan es nepiekrītu šiem uzskatiem. Es paskaidrošu, kāpēc. Bet kļūst skaidrs, kāpēc. Jo viņi centās turēt 1613. gada zvērestu. Jo, ja Mihails Aleksejevičs ir īstais cars, cara Aleksija Klusākā dēls, tad viņam vajadzēja pārņemt troni. Zvēresta noslēpums jāglabā gar tā zaru. Tieši valstībai jāseko tās atzaram. Un ne uz cita zara, lai gan arī Romanovi. Bet kur es šeit nepiekrītu vecticībniekiem? Jo viņi runāja ļoti rupji un skarbi. Viņi skarbi teica, ka Baznīcā nav žēlastības. Bet tā nav. Cik daudz svēto Tas Kungs mums ir dzemdējis. Tu saproti, kā izturēties pret vienkāršiem, pasaulīgiem vecākiem, vai ne? Dažreiz viņu bērni grēko, izdara kaut ko nepareizu vai kaut ko citu. Bet vecāki taču neizmet savus bērnus pa logu, vai ne? Vai, teiksim tā, viņus uzreiz neizmet pa durvīm. Viņi kaut kā cenšas to saprast. Jā, viņi pārstāj būt mazāk laimīgi, mazāk labvēlīgi noskaņoti, jo ir tikai sāpes, plēsta brūce. Tāpat ir ar Kungu. Kad cilvēki lauž zvērestus, pakļaujas solījumiem, Kungs nekavējoties neatsakās no Baznīcas, neatsakās no Saviem bērniem. Viņš viņus pamāca, soda, kaut ko pieļauj, vai ne? Un tā kā Krievijas Baznīca ir Vietējā, protams, pastāvēja Svaidīšana Valstībai, pat ja cilvēki nāca, teiksim, no citas atzara, no Romanovu dzimtas, tad, protams, pastāvēja Svaidīšana, un šī Svaidīšana, protams, ir efektīva. Jo tieši Vietējā Baznīca svaida. Bet Tas Kungs atņēma visu prieku, kas bija ķēniņam Dāvidam. Viņš atņēma viņai Svaidītā prieku. Jo pārkāpums bija noticis. Un tieši šī lielā Prieka neesamība, tieši šī garīgā Uzvara pār zvēru, šī lielā cīņa, tieši tas, cilvēkiem tika liegts. Un Kungs, kā mīlošs Tēvs, gaidīja līdz tam brīdim, ne tikai gaidīja, bet izturēja līdz tam brīdim, kad cilvēki, Viņa bērni, aizcirta durvis un pilnībā attālinājās no Kunga. Tas notika pēc mūsu Lielā Suverēna Nikolaja II slepkavības, kurš ar savu Uzvaru pieveica nešķīsto garu. Viņš cīnījās pret ebrejiem līdz pēdējam brīdim. Bet viņiem nebija šī lielā Prieka. Un tas jau bija pēdējais punkts, un Tas Kungs atklāja Savas dusmas. Un šīs dusmas beidzas ar pēdējo Svaidīto, par kuru Bībelē teikts, ka Tas Kungs caur viņu darīs tautu laimīgu. Mūsu žēlsirdīgais Kungs pats, svaidot cilvēkus, dod Svēto Garu. Apustuļa amats, ko viņi pieņēma, priesterība, ko viņi pieņēma, piepildīja cilvēkus ar lielu garīgu prieku. Viņi bija uzvaroši. Viņi aizstāvēja cilvēkus, viņi triumfēja, jo pareizticīgā baznīca ir liels triumfs. Un šeit būtībā bija nepieciešama pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība. Un mokas, un mokas, un mokas. Un šie ir brīži, kas notika, no kuriem cieta Romanovu ģimene: dažreiz viņi uzsprāga, dažreiz kaut kas cits. Nabaga cilvēki, nabaga Svaidītie. Paldies Dievam, ka, protams, tā bija, jo Dieva Providence pār Krieviju vienmēr pastāv, un pat tagad tā vienmēr ir bijusi.
Bet Tas Kungs atņēma lielo žēlastību Svētajā Garā, Prieku, jo, kad cilvēki nonāk lāsta varā, arī dēmoniem ir vara. Un dēmoni pat zina, ka Dievs ir Taisnīgs. Tāpēc Romanovu dinastijas Svaidītie pēc iespējas labāk saglabāja pareizticīgo ticību. Es nerunāšu visu vārdā, jo nezinu viņu dzīvi. Nu, ņemiet, piemēram, pēdējos Romanovu dinastijas carus; es gribu viņu priekšā paklanīties līdz zemei. Bet tomēr es pats pazīstu Kungu. Tas Kungs ienāk manā sirdī un parāda lielu Prieku. Kad Viņš mani svaidīja Valstībai, paskatieties, cik daudz cīņu mēs izcīnām. Mūsu skaits ir neliels, bet kādu cīņu mēs izcīnījām. Šis ir patiesais Svaidījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus. Un, kad pats Kristus bija, atcerieties, kā Viņš priecājās, kad Lācars augšāmcēlās. Viņš raudāja un līksmoja. Kad apustuļi nāca un sacīja: "Kungs, pat nešķīstie gari mums pakļaujas," Tas Kungs priecājās un gavilēja ar asarām. Daudziem no nesenajiem Svaidītajiem ir liegts šis Prieks. Un tā tam jābūt. Un tieši lāsts, zem kura cilvēki pakļāvās, 1613. gada zvēresta lāsts un daudzi citi grūti vēstures brīži, atņēma viņiem Prieku. Jā, Svētā Krievija tika izvēlēta, un tā palika un paliek. Bet kādas mokas un bēdas tā pārcieš.
Tagad man Svētajā Garā no Kunga kļūst daudz kas skaidrs. Un es jums, mani dārgie draugi, teikšu, ka tagad, kad Kungs svaida Svaidīto, cik daudz spēka Viņš mums dod. Mēs atrodamies vissarežģītākajos apstākļos, bet es jums saku, un es varu skūpstīt Krustu, ka mani vārdi ir patiesi. Pat ja es atrodos grūtos apstākļos, mani piepilda liels Prieks. Lai gan Kungs mani mierina, esmu gatavs celties un darīt tik daudz. Un es to daru ar Dieva palīdzību. Kopā mēs cīnāmies lielā kaujā, lai gan tik daudzi no šī dēmoniskā pulka mūs ieskauj. Viņiem ir visi ieroči pret mums, bet mums ir tikai lūgšana un vēlme palikt uzticīgiem mūsu mīļotajam Kungam. Lūk, tas ir, Svaidīšana. Un šis Svaidīšana nesīs lielu Uzvaru. Diemžēl pēdējiem Romanovu dzimtas cariem tika liegts šis Prieks un uzticība Dievam. Tāpēc, protams, es nepiekrītu vecticībnieku teiktajam par to, ka Baznīca nav Baznīca un Svaidītie nav Svaidītie. Nē, tā nav taisnība. Jums ir jāpazīst Debesu Tēva Mīlestība. Viņš vienkārši neizdzen cilvēkus par viņu pārkāpumiem. Viņš gaida līdz pašām beigām. Mēs to zinām pat no Vecās Derības. Pat tad, kad durvis bija aizvērtas un cilvēki paši devās prom, Tas Kungs sūtīja praviešus un teica: "Atgriezieties, Mani bērni, kur jūs esat gājuši? Kāpēc jums vajag šos elkus? Atgriezieties, nenodarbojieties ar garīgu netiklību." Un tad, kad viņi jau bija nogalinājuši visus praviešus, Tas Kungs nāca un atklāja Savas Dusmas. Tā Tas Kungs rīkojas, un nevis vienkārši, kā domāja vecticībnieki, ka cilvēki ir krituši, teiksim, pat lauzuši Zvērestu, un pēkšņi Tam Kungam ir jānāk un jāsoda viņi visi, jāizmet viņi visi ārā utt. Tas ir, nē, Debesu Tēva Mīlestība ir ļoti brīnišķīga, un mēs neiedomāsimies, ka zinām Dieva gādību cilvēku glābšanai.
Šīs ir lietas, ko es gribēju jums pateikt, mani dārgie brāļi bīskapi, brāļi un māsas. Lai arī jūs varētu saprast šo lietu. Esmu dalījies ar jums un atvēris savu sirdi. Visu, ko saku, es jūtu caur Svētā Gara, mūsu Dieva, žēlastību. Un es jūtu, ka ir daudz kas tāds, ko mēs nezinām. Un Kungs mums nepārtraukti atklāj, soli pa solim. Lai gan Viņš ilgi negaida, kā šodien atcerējās brālis Jevgeņijs. Kungs ilgi negaida un nepārtraukti atklāj mums vienu patiesību, tad citu, tad trešo. Ja mēs nebūtu pieņēmuši vienu patiesību par 1613. gada zvērestu, kas apzīmogots ar divu pirkstu zīmi, un ka šis ir zvērests pravietim Elijam, pēdējam ķēniņam. Ja mēs to nebūtu pieņēmuši, tas, ko es tagad saku, nebūtu atklāts. Un, kad mēs to pieņemam, Kungs atklāj arvien vairāk un vairāk. Un Kristus Patiesība, tāpat kā pusdienlaiks, nāk gaismā. Es zinu, un Kungs man jau daudzas reizes ir atklājis caur Svēto Garu, ka mūs sagaida liels Prieks. Ja Tas Kungs tagad dod man spēku cīnīties nemitīgi, pastāvīgi domāt par to, kā kaut kur uzbrukt ienaidniekam, un mana sirds tik ļoti priecājas un līksmo Dievā, tad kas notiks ar ienaidniekiem, kad Tas Kungs atklās Spēku, ko Viņš apsolīja piešķirt? Lai ienaidnieks zina, ka viņu sagaida ne mazs liktenis.
Un jūs, mani dārgie, atcerieties ķēniņu Dāvidu, prieku, par kuru viņš priecājās, prieku, ko Tas Kungs viņam parādīja ar Svaidīšanu. Un mēs, Romanovu ģimenē, neredzam šo prieku. Tāpēc zvērests ir nomācošs, zvērests bija nomācošs pār tautu. Tāpēc es gribēju, lai jūs visi zinātu, mani dārgie draugi, un iedziļinātos šajos jautājumos, un lai mēs tos kopīgi sakārtotu.
Lai Kungs mūs visus glābj. Lai mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs visus apgaismo, vada mūs pa patieso ceļu, stiprina mūsu soļus, apjož mūs ar Savu spēku un patiesību un svētī mūs lielajā cīņā pret hazāru ebrejiem, kuri ik dienas zaimo mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Dievs mūs visus glāb.
2026. gada 22. janvāris
