Suverēnais patriarhs Zosima
Argumentācija
Cariskās impērijas Krievijas Pareizticīgā Baznīca
Vēstījums no suverēnā patriarha Zosimas
Svētais Gars ir mans ceļvedis! 27. daļa
spriešana
Dievs svētī!
Priecīgus svētkus jums, mani dārgie draugi, Mūsu Vissvētākās Dievmātes svētkos, Viņas ieiešanas templī svētkos!
Arī mūsu sirdis var būt Dieva templis. Tāpēc aicinu jūs par to pārdomāt. Jo, ja mūsu sirdis nav Dieva templis, tās kļūs par dēmonu templi.
Tātad, ja mēs ar jums par to diskutējam, es jums jautāšu: kāpēc, saskaņā ar Bībeli, pravietim svētajam Elijam vajadzētu nākt laiku beigās, lai labotu mūsu domas? Kāpēc tā kļūst par tik lielu prioritāti? Kāpēc tas ir tik svarīgi Dievam? "Doma ir gars," raksta svētais Ignācijs Brjančaninovs. Un vārdi un darbi ir forma, kurā šis gars iegūst veidolu. Kristus mums saka: "Pēc saviem vārdiem jūs tiksiet pazudināti, un pēc saviem vārdiem jūs tiksiet attaisnoti" (Mateja 12:37). Izrādās, ka gars-domas iegūst vārdu formu, no kuriem cilvēks var gan iet bojā, gan tikt glābts. Vai jūs saprotat?
Cilvēkam ir trīs daļas, kas šajā pasaulē nav ne sapludinātas, ne atdalītas: gars, dvēsele un ķermenis. Mūsu dvēselē slēpjas domāšanas process. Un tieši dvēseles domāšanas spējā domas var nākt arī no eņģeļiem vai dēmoniem. Tāpēc cilvēkam ir jābūt gudram un spriestspējīgam, zinot, kuras domas pieņemt un kuras noraidīt, kam ticēt un no kā izvairīties. Vai jūs saprotat? Kungs teica: "Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa" (Mateja 12:30). Kā mēs to saprotam? Lai to apgūtu, mums ir jāsaprot, kuras domas ir mūsu pašu, kuras nāk no Dieva un kuras no velna. Šis ir pirmais solis, vissvarīgākais. Cilvēces ienaidnieks dara visu iespējamo, lai mēs ignorētu domas, norādot, ka vissvarīgākais ir darbi, rīcība. Bet Dievam svarīgākais ir konkrētā sajūta, ar kādu šī darbība tika veikta, vai jūs saprotat? Ja jūs dodat cilvēkiem dāvanas un pēc tam kļūstat iedomīgs un lielīgs, tad jūs izpatīkat velnam, nevis Dievam. Un šie darbi, lai gan šķietami labi, Dievam ir neganti! Vai jūs redzat, kā tas darbojas? Mums jāskatās nevis uz pašu darbību, bet gan uz to, kas motivēja to izdarījušo personu. Un šeit mēs sastopamies ar veselu garīgo zinātni, ko nevar ātri aptvert.
Lai iegūtu spriestspēju šajā jomā, ticīgie devās uz tuksnešiem, klosteriem un alām, meklējot garīgos tēvus, meklējot tos, kam ir pieredze šajā jautājumā. Vai jūs saprotat? Tāpēc tēvi teica, ka jāmeklē pieredzējuši garīgie tēvi, nevis svētie! Ja doma ir gars, tad tā sevī nes noteiktas garīgas sajūtas. Es jums sniegšu dažus skaidrus piemērus, kas ir pazīstami ikvienam. Domas var izraisīt kairinājumu vai arī tās var nest mieru; tās var nest dusmas vai tās var nest mīlestību; tās var nest apjukumu vai mieru un tā tālāk. Jūs zināt visus šos dažādos dvēseles stāvokļus, un tie rodas caur domām un citur. Jo mūsu uzticība ir ļoti svarīga. Kam jūs uzticaties, tas ir jūsu. Ir ļoti bīstami uzticēties domām, vispirms neizprotot to avotu. Vai jūs saprotat? Kurš no mums var teikt, ka mums ir pietiekama izpratne šajā svētajā spriestspējas jautājumā? Kurš? Neviens. Tāpēc domāt, ka mums ir kāda dzīves pieredze, vēl jo mazāk lielīties ar to, ir muļķīgi. Tas ir, mēs nevaram droši apgalvot, ka mūsu darbi bija patīkami Dievam. Un ja tā, tad mums nav pieredzes. Un tā ir taisnība. Apzinoties visu to, mūsu senči saprata, ka mūsos nav nekā laba un ka pieredze, ko esam ieguvuši, nav motivēta ne ar ko labu, ne ar sliktu. Caur šo apziņu sirdī ienāk pazemīgs un pieticīgs skatījums uz sevi. Un tas Dievam ir ļoti patīkami. Lai iegūtu šo brīnišķīgo gudrības pieredzi no Dieva, mums jāatzīst, ka mēs neko nezinām droši. Dieva spriedums ir viena lieta, un cilvēka spriedums ir cita. "Kā es varu zināt, ka mani darbi bija patīkami Dievam?" — tā teica svētie vecajie. Kad mēs atsakāmies no iedomātās patiesības, iedomātās pieredzes, mēs tādējādi atmetam no sevis visu, kas ir vecs, slikts un novecojis, un mūsu sirds trauks būs gatavs jaunam vīnam, jaunām, labām zināšanām no Dieva. Vai jūs saprotat? Un, kad jūs kliedzat par zināšanām, pieredzi un izpratni par to, kā rīkoties pareizi, un jūs to pierādāt citiem, tad jūs esat pilni ar šo viltus patiesību, šīm viltus zināšanām. Un, ja jūs esat pilni ar visu šo, kā jūsos var ieaudzināt kaut ko citu? Tas nav iespējams. Tev jāatsakās no šīm viltus zināšanām, un caur to tu atteiksies no destruktīvās patmības. Izpildi Kristus pamatbausli: " Ja kāds grib Man sekot, lai aizliedz sevi" – tas ir, atsakās no viltus zināšanām, pieredzes utt. Un tikai tad, saka Kristus, "ņem savu krustu un seko Man."
Viss, ko esmu jums šodien rakstījis, ir tikai sagatavošanās pazemīgai apziņai, ka mēs nevaram patiesi zināt, vai esam darījuši labus un Dievam patīkamus darbus. Vai jūs saprotat? Šī apziņas ir ļoti svarīga, jo, ja jūs to sapratīsiet, draugi, tad Dievs paveiks pārējo. Viņam vajag tikai platformu un labu augsni. Dieva mīlestība pārējo paveiks mūsu vietā. Tieši par to ir cīņa ar ienaidnieku, jo velns no tā baidās un nevēlas ļaut mums attīstīt pazemīgu viedokli par sevi, lai viņš varētu atklāt mūsos slepenas, ļaunas un nepatīkamas domas. Mūsu Kungs pieļauj noteiktas nepatikšanas. Un jo vairāk tas sāp, jo vairāk mēs strīdamies un attaisnojam sevi. Tas tikai pierāda, ka saskaņā ar Dieva spriedumu jūs maldāties, un tas ir fakts. Ar tiem, kas ir ieguvuši labu pazemības augsni un apziņu, ka mēs joprojām neko nezinām tā, kā mums vajadzētu, mēs varam tālāk apspriest labās un sliktās sajūtas, kas rodas no domām. Tā ir Dieva dāvana: spriestspēja, neredzama labā un ļaunā zināšana! Un arī par tiem, kas šos augļus vispār nejūt, kas ir tik tālu no pazemības. Tāpēc viņiem īpaši ir jāpārdomā un jāapgūst šīs mācības!
Cilvēkam sevī ir trīs apziņas līmeņi. Skaidrošanas brīdī viens saprot ar vārdiem; otrs strīdas, kļūst satraukts, kliedz, meklē attaisnojumus un cieš, bet tad nomierinās un atzīst, ka ir kļūdījies. Un trešais paliek pie sava un neatlaidīgi turpina. Tas ir patiesi biedējoši un nāvējoši! Tāpēc pajautājiet sev: kādā līmenī jūs atrodaties? Tie, kas saprot ar vārdiem un alkst pēc zināšanām, var tikt iecelti dažādos amatos. Tie, kas strīdas un meklē attaisnojumus, rada lielu troksni un kārdinājumu citiem, bet ir labi, ka vismaz vēlāk viņi saprot, lai gan nesaprot, cik daudz sāpju un ciešanu viņi sagādā citiem. Šādā cilvēkā joprojām plosās lepnums, un viņš bieži domā vairāk par sevi. Iemesls ir tāds, ka viņam trūkst pašaizliedzības un mīlestības, jo viņš mīl sevi vairāk nekā Dievu un citus. Ir jānožēlo grēki, un Dievs palīdzēs. Kad Tas Kungs bieži nomierina cilvēku ar žēlastību, sirds mājo dziļā mierā, klusumā, svētlaimīgā priekā un šķīstībā. Šāds cilvēks īpaši spēcīgi izjūt dēmonisku jūtu pašus sākumus. Piemēram, ja cilvēks cieš, kad viņa sirdī jau mājo intensīvs kairinājums, un tikai tad saprot, ka ir kritis Dieva priekšā šajā nelaipnajā stāvoklī, tad kāds, kura sirdi bieži apgaismo žēlastība, cieš pie pirmajām kairinājuma pazīmēm. Tas ir, attīrīta sirds asāk spēj atpazīt šīs pārmaiņas no labā uz ļauno. Un, kamēr pirmais apzinās, ka jau ir nonācis nepatikšanās, līdz ausīm, kā saka, otrais cieš jau pie pirmajām nepatikšanas pazīmēm. Vai jūs saprotat, mani dārgie? Tas viss ir pateicoties spriestspējai. Tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Šādus cilvēkus ir grūti pievilt. Pat ja dēmoni ģērbjas aitādas vai baltās drēbēs, tas viņiem nepalīdzēs, jo viņi joprojām nes savu, dēmonisko garu. Aizvietošana var pievilt tos, kas guļ – garīgi mirušos, tas ir, tos, kas nespēj sajust Svēto Garu. Caur tiem, kuriem no Dieva ir dota šī brīnišķīgā izpratne, neredzamā labā un ļaunā jēdziens, Dievs pats darbojas un baro cilvēkus. Tā ir Dieva Gara liecība, ka Viņš mājo garīgajā tēvā. Tie, kas to nezina no pieredzes, ir maldos, paši ir akli un vada aklus, un visi iekritīs bedrē — un bedre ir elles dibens, bezdibenis, no kura nav izejas!
Un tā Bībele mums skaidri atklāj, ka pravietis Elija vadīs cilvēkus tieši pa izšķirtspējas ceļu – viņu domu labošanu. Un šis ir Svētajam Garam patiesais ceļš – Gaismas un Patiesības ceļš! Savukārt citi, sekojot citam, dēmoniskam ceļam, izvēlēsies garīgos tēvus, balstoties uz savām kaislībām, un dosies uz pazušanu. Pats velns notrulina cilvēku apdomību, darot visu iespējamo, lai neļautu viņiem izšķirtspējai, meklēt šo gudrību, šo krusta ceļu. Tiem "ganiem", kas pakļaujas velna viltībām, dēmoni piedāvā virspusēju "gudrību". Viņi pat var iegaumēt Svētos Rakstus, bet viņi tos sapratīs nepareizi, tāpat kā farizeji. Ikviens, kas apiet labā un ļaunā atziņu, šo neredzamo, un iegūst ticības, Dieva, Bībeles atziņu, saņem kanceles un priesterības iesvētības – tas viss ir dēmoniska maldināšana un ir pretrunā ar mūsu Dievu. Tāpēc ir teikts: "Meklējiet vispirms debesu valstību, kas ir jūsos, un tad jums visas šīs lietas tiks piemestas" (Lūkas 12:31). Šo Debesu Valstību pazīst tikai Svētais Gars caur Kristus ciešanām. Šis ir visu svēto ceļš. Tur, kur ir Svētais Gars, būs asa sajūta par velna pretinieku. Šo aso sajūtu dod Dzīvais Dievs. Un cilvēks vairs nevar būt bez Dieva. Tieši šādus cilvēkus velns ienīst. Jebkurš cits ceļš pie Dieva, bez šīs brīnišķīgās izpratnes, ir pretējs Dievam. Šis cits ceļš ir velna ceļš. Kas pa to iet, kāpj augšup pa citu ceļu, neieiet avju kūtī pa durvīm, bet kā zaglis kāpj augšup pa citu ceļu! Kam ausis dzirdēt, lai dzird.
Glāb sevi, draugi, mācies, pazemojies, nestrīdies, un Dievs tev palīdzēs! Ar Dievu! Valdniece Zosima.
